Petterapija spēj darīt brīnumus un palīdzēt atveseļoties gan bērniem, gan pieaugušajiem. Glāsts, skatiens vai pat vienkārši klātbūtne var būt dziedējošāka par tablešu kalniem – tas jau sen vairs nav tikai tautas dziednieku padoms, bet arī zinātniska atziņa. Pagājušā gadsimta vidū sākās pirmie pētniecības darbi, skaidrojot, kādu iespaidu uz dažādām slimībām atstāj dzīvnieku klātbūtne. Rezultāti pārsteidz – izrādās, ka daktera talants piemīt gan papagaiļiem, gan delfīniem, gan zirgiem, bet jo īpaši – suņiem.

Ārstnieciskais efekts saskarsmē ar dzīvniekiem tika konstatēts vēl Hipokrāta laikā, tomēr koncepcija „Terapija ar dzīvnieku palīdzību”, ko dēvē arī par petterapiju, zooterapiju vai animaterapiju, tika formulēta tikai pagājušā gadsimta 60.gados, kad bērnu psihologs Boriss Levinsons (ASV) pievērsa uzmanību tam, cik pozitīvi mazie pacienti reaģē uz suni, kurš vizīšu laikā uzturējās uzgaidāmajā telpā. Viņš sāka šo lietu pētīt. Šī ārstniecības metode plaši tiek pielietota Rietumos, lai ārstētu tādas sarežģītas slimības kā bērnu cerebrālā paralīze, autisms, hiperaktivitāte, sirdsslimības.
Arī Krievijā šī terapija uzskatāma par izplatītu. Netālu no Maskavas atrodas ārstniecības centrs, kurā ar suņu palīdzību notiek bērnu invalīdu dziedināšana. Fonds, kas finansē šīs aktivitātes, darbību sācis pirms dažiem gadiem, piesaistot vairākus savā jomā atzītus zinātniekus – vadošus dzīvnieku psihologus un kinologus. Izstrādāta arī rehabilitācijas metodika, lai bērnu invalīdu un suņa komunikācija, līdz ar to arī ārstniecība, notiktu pēc iespējas efektīvāk.
Latvijā pagaidām ar dzīvnieku terapiju ir švakāk. Zināms, ka darbojas sertificēta Flandrijas buvjē šķirnes terapijas kucīte Mona.
Ārstniecība ar suņiem patlaban ir visvairāk izpētīta un arī visizplatītākā viena iemesla dēļ – tā ir vispieejamākā. Ir arī citi iemesli: pirmkārt, suns bija pirmais dzīvnieks, ko cilvēks pieradināja, tas saprot un pieņem cilvēka uzvedību kā dogmu; otrkārt, suņiem ir ļoti attīstīta novērošanas spēja, daudzi pat uzskata, ka suns spēj lasīt cilvēka domas; treškārt, jutīgi suņi ir īpaši uzmanīgi pret savu saimnieku bērniem, nojaušot, cik ļoti daudz viņi nozīmē saimniekiem; ceturtkārt, suns neapšaubāmi ir ļoti gudrs dzīvnieks.
Ne viens vien zinātnieks ir atzinis – dzīvnieki domā, tikai nespēj mums izklāstīt savas domas cilvēku valodā. Tajā pašā laikā, nepārvaldot augstāko saziņas formu – runāšanu, suns dažās jomās ir gudrāks par cilvēku, piemēram, saslimis tas pats spēj atrast ārstniecības augu, kas viņam palīdzēs. Sunim ir dabas dotas dziednieka spējas.
Suņu pieķeršanās bērniem ir īpaši izteikta. Pastāv teorija, ka bērnu organismā lielākā daudzumā nekā pieaugušajiem ir kalcijs un magnijs, pateicoties kuram izdalās īpaša, suņu labvēlību izraisoša smarža.
Analizējot pasaules praksi dzīvnieku terapijas un ārstnieciskās kinoloģijas jomā, Krievijas speciālisti izstrādājuši suņu atlasīšanas un apmācības metodiku. Viena no svarīgākajām atziņām ir tā, ka ārstniecībā izmantojamā suņa šķirnei un izmēram nav nekādas nozīmes. Galvenais ir raksturs un apmācība. Tiesa, neliela psihoterapeitiska nozīme suņa izmēram tomēr ir. Ja dzīvnieks ir pārāk liels, bērns no tā var nobīties. Ārstnieciskajā kinoloģijā ļoti svarīgi ir panākt, lai bērns saprastu – savstarpējai sapratnei galvenās nav fiziskās īpašības, bet gan dvēseles stāvoklis.
Kur slēpjas ārstnieciskās kinoloģijas efektivitāte? Atbilde ir vienkārša – bērni komunicē ar dzīvniekiem emocionāli pozitīvos un komfortablos apstākļos. Rotaļīgā gaisotnē viņi tēlo veterinārārstus, suņu dresētājus vai vienkārši mācās rūpēties par dzīvnieku. Tas paaugstina bērna motivāciju veikt konkrētas darbības, piemēram, iedot gabaliņu barības sunim par teicami izpildītu komandu.

Pēc žurnāla „Astes”, 2008.g. Nr.3 raksta „Dakteri, kuri nerunā”, Reinis Kļavis, 8.-9.lpp.
Pilnu rakstu skatīt šeit

ņufa Pūces labie darbi FOTO

Te reportāža Lietuvas kluba mājas lapā par mums